Eksperti sniedz skaidrojumu efektīvākajam risinājumam, kā mazināt vienreizlietojamo plastmasas trauku ietekmi uz vidi

Latvijā kopš 2021. gada 3. jūlija stāsies spēkā Likums par plastmasu saturošiem izstrādājumiem. Tas ieviesīs virkni pārmaiņu, kuras izjutīs ikviens iedzīvotājs, un uzliks papildu atbildību ražotāju, tirgotāju, ēdinātāju un atkritumu apsaimniekotāju darbībā – gādāt, lai tiktu mazināta plastmasu saturošo izstrādājumu kaitīgā ietekme uz vidi, maksimāli piesakot karu virknei vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu. Lai skaidrotu, kā šis likums skars pašmāju uzņēmējus, kādas pārmaiņas tas nesīs iedzīvotāju ikdienā, un kā pārmaiņām varam sagatavoties jau tagad, “Zaļā josta” pulcēja vadošos speciālistus vebinārā “Nākotne bez vienreizlietojamās plastmasas”.

 

“Zaļā josta” mērķis bija uzsvērt, ka, lai arī šobrīd pastāv virkne alternatīvu vienreizlietojamiem plastmasas traukiem, lielākā daļa no šiem “zaļākiem” risinājumiem ir neefektīva un nereti pat maldina patērētājus. “Nekas, kas ir vienreizlietojams, nevar būt dabai draudzīgs,” vebinārā uzsvēra “Zaļā josta” pārstāve Laima Kubliņa, norādot, ka pašlaik nozarē aizvien plašāku popularitāti gūstošie biopolimēru, papīra vai pārstrādei derīgas plastmasas trauki tā pat netiks pārstrādāti, jo tie satur ēdiena pārpalikumus un klasificējami kā sadzīves atkritumi, kas nonāks atkritumu poligonā. Kā efektīvāko risinājumu pašlaik L. Kubliņa minēja savas daudzkārtlietojamās taras – krūzītes, ūdens pudeles un pārtikas kārbiņas - lietošana, dodoties pēc pārtikas produktiem vai gatavās maltītes. Savukārt ilgtermiņā Latvijai ir nepieciešams sekot līdzi Eiropas piemēram un attīstīt depozīta sistēmu ne tikai kafijas krūzēm, bet arī gatavās pārtikas traukiem.

Vispārēju skatījumu gaidāmajās izmaiņās, ko viesīs Likums par plastmasu saturošiem izstrādājumiem, vebinārā sniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Šobrīd gadā tiek pārstrādi un reģenerēti ap 30% no visas plastmasas, pārējais – nonāk poligonā vai vidē. Turpmāk par katru nepārstrādāto plastmasas iepakojuma kilogramu valstij būs jāiemaksā 0,80 EUR ES pašu resursa grozā. Latvijai tas vidēji veidos 16-18 milj. EUR gadā. Lai to risinātu, kopš 03.07.2021., stāsies spēkā virkne aizliegumu, ierobežojumu un jaunu prasību. Tiks aizliegts laist tirgū vienreizlietojamos plastmasas galda piederumus, dzērienu maisāmkociņus un salmiņus, šķīvjus, no putupolistirola izgatavotu pārtikas un dzērienu taru (kārbiņas, glāzes, to korķīši un vāciņi), vates kociņus un baloniem piestiprināmus kociņus. Ražotājiem un tirgotājiem būs jāmarķē noteikti vienreizlietojamie plastmasu saturošie izstrādājumi: higiēniskās paketes, tamponi un to aplikatori, mitrās salvetes, tabakas izstrādājumi ar filtriem un to filtri, dzērienu glāzes. Šo preču grupai izstrādāts speciāls marķējums ar bruņurupuci, kas ir vienāds visām ES dalībvalstīm, bet katrai dalībvalstij ir jānodrošina šī marķējuma tekstuālā daļa nacionālajā valsts valodā. Līdz 05.01.2023. būs jāizveido un jāstājas spēkā ražotāju atbildības sistēmām tabakas izstrādājumiem ar filtriem un to filtriem, bet līdz 31.12.2024. – mitrām salvetēm un baloniem. Ražotājiem būs pienākums sniegt informāciju par pārstrādātās plastmasas saturu dzērienu iepakojumā. No 01.01.2025. būs nepieciešams nodrošināt, ka dzērienu iepakojumam ir no pudeles neatdalāmi vāciņi. Likumam sekos vairāki Ministru Kabineta noteikumi, kā arī tiks veikti grozījumi dabas resursu nodokļa likumā, nosakot, kas ir un kas nav pārstrādājams. Nepārstrādājamām produktu grupām netiks piešķirti atbrīvojumi no dabas resursu nodokļa.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Sandra Muižniece-Brasava iepazīstināja klausītājus ar dažādiem tirgū pieejamiem iepakojuma un vienreizlietojamo trauku veidiem, izskaidrojot, kādu ietekmi uz vidi visā tā dzīves ciklā tie atstāj. Jau pašlaik tirgū pieejama virkne biodegradējamo polimēru grupu, kas iegūti gan no fosilajām, gan no atjaunojamām izejvielām – tāpēc tiem atšķiras fizikālās īpašības, sadalīšanās apstākļi un ilgums. Rezultātā termins “biodegradējams” ne vienmēr nozīmē, ka šis ir dabai draudzīgs materiāls, kas dabā sadalīsies vai ir piemērots kompostēšanai. Turklāt ir jāizvērtē vērā, vai materiāls ir paredzēts rūpnieciskai kompostēšanai vai kompostēšanai mājas apstākļos. Ražotājam ir jāmeklē risinājumi, lai iepakojums un vienreizlietojamie trauki būtu atkārtoti lietojami un sava dzīves cikla beigās pārstrādājami vai kompostējami. Kā uzsver profesore S. Muižniece-Brasava, “Plastmasa nav ne laba, ne slikta – jautājums ir kā mēs to lietojam, kā mēs to apsaimniekojam, un vai mēs nelietojam to par daudz.” Tāpēc profesore uzsver, ka ir būtiski samazināt vienreizlietojamās plastmasas daudzumu, reāli analizēt izmantotās plastmasas visu dzīves ciklu, it sevišķi tajās jomās, kur iepakojuma izmantošana norit ļoti īsu laika periodu. 

Lai skaidrotu tehniskās nianses, ar kādiem izaicinājumiem būs jāsaskaras tirgotājiem un ražotājiem pēc likuma spēkā stāšanās, SIA “Multipack” pārdošanas daļas vadītājs Edgars Marinecs iepazīstināja vebināra skatītājus ar marķēšanas prasībām vienreizlietojamiem izstrādājumiem, tostarp plastmasas (Marķējums – Izgatavots no plastmasas) un papīra (Marķējums – Izstrādājumā ir plastmasa) vienreizlietojamām glāzēm. Marķējumam ir jābūt valsts valodā. Likuma pārejas periodā līdz 2022. gadam tiek pieļauta glāžu marķēšana, izmantojot etiķetes. Tā kā ir noteikts minimālais marķējuma izmērs, kāds jālieto uz katras no vienreizlietojamām glāzēm, pastāv virkne plastmasas glāžu, kuras mazā izmēra dēļ nebūs tehnoloģiski iespējams nomarķēt. Glāžu marķēšanas izmaksas sadārdzinās atsevišķas produktu grupas pat par 100-200%. Jau šobrīd ir pieejamas dažādas alternatīvas, ar ko aizstāt plastmasu saturošos vienreizlietojamos traukus, taču arī šīs produktu grupas ir cenas ziņā dārgākas, nekā to dabai  nedraudzīgās plastmasu saturošās līdzinieces. Piemēram, cukurniedru šķīvji izmaksā līdz 2 reizēm dārgāk par plastmasas šķīvjiem. Papīra salmiņi ir vismaz 4 reizes dārgāki par polipropilēna salmiņiem. Dabīgo šķiedru pārtikas trauciņi un galda piederumi ir vidēji 3 reizes dārgāki par plastmasas analogiem. Jau šobrīd tirgū pieejami vienreizlietojami un vairākkārt lietojami trauki un galda piederumi, kas savā sastāvā nesatur plastmasu. 

Atkritumu poligona “Getliņi EKO” vides projektu vadītāja Baiba Rosicka iepazīstināja vebināra skatītājus ar jaunatklāto bioloģiski noārdāmo atkritumu (BNA) pārstrādes kompleksu, skaidrojot, ko varēs un ko nevarēs tajā bioloģiski kompostēt. “Getliņi EKO” poligonā būs iespējams kompostēt bioloģiskos atkritumus, kuru rūpnieciskās kompostēšanas laiks (anaerobā pārstrāde ~380C 3-4 nedēļas, kam seko aerobā pārstrāde 750C 3-4 nedēļas) ir kopumā ne ilgāks par 7 nedēļām – pārtikas pārpalikumi, augļu un dārzeņu mizas, zaļie dārza atkritumi utt. Poligona BNA tuneļu pārstrādes jauda plānota 125 000 t BNA gadā. Biopolimēru iepakojuma un trauku tehnoloģiskais pārstrādes process atšķiras no poligonā nodrošinātā, tāpēc bioplastmasas trauku un iepakojuma kompostēšana tajā nav paredzēta. Turklāt bioloģiski noārdāmo plastmasas izstrādāju identificēšana to pieņemšanas brīdī ir apgrūtināta, jo tie nav marķēti un ir nereti neiespējams identificēt materiāla veidu un to pārstrādes īpatnības. 

“Zaļā josta” pārstāve Laima Kubliņa iepazīstināja vebināra klausītājus ar jau pašlaik pasaulē ieviestajām metodēm, kā aizstāt vienreizlietojamos traukus indivīda, uzņēmumu, pašvaldības un valsts līmenī. Katrs no mums ir aicināts atteikties no pārmērīga un nevajadzīga iepakojuma, galda piederumu un iesaiņojuma lietošanas, gan dodoties uz tirdzniecības vietu ar savu iepakojumu un maisiņu, gan, veicot pasūtījumu tiešsaistē, komentāru sadaļā norādot, ka nevēlaties, lai pirkumam tiktu pievienots papildu iepakojums. Uzņēmumu līmenī globāli ir ieviestas metodes, kā mazināt vienreizlietojamo iesaiņojumu patēriņu. Piemēram, Baltkrievijā un Krievijā ieviestā kampaņa “My Cup, Please” vai Brēmenē darbojošās kustība “Packbuddy” stimulē patērētāju doties pēc maltītes vai dzēriena ar savu taru. Arī Latvijā vairāki uzņēmumi piešķir atlaidi, ja pēc kafijas dodies ar savu termokrūzi. Vēl efektīvāks risinājums ir depozīta sistēmas ieviešana krūzēm un traukiem. Šveicē darbojas depozīta sistēma pārtikas tarai “ReCircle”, bet Vācijā - kafijas krūzītēm “Cup for Cup” un “ReCup”. Pie mums depozīta sistēmu glāzēm masu pasākumu laikā piedāvā īstenot biedrība “Patapa”. Turklāt ir jau arī drosmīgi pašmāju uzņēmumi, piemēram, restorāns “Osta” un vīna bārs “Garage”  Rīgā, kas saviem pastāvīgajiem klientiem ēdienus piegādā daudzkārtlietojamos traukos, kurus nākamās piegādes laikā paņem atpakaļ. Turklāt klientiem netiek piemērota maksa par šo trauku lietošanu. Šobrīd Latvijā tiek strādāts pie vienotas depozīta sistēmas ieviešanas pārtikas traukiem un tiek meklēti ēdināšanas uzņēmumi, kas šajā sistēmā vēlas iesaistīties. Lai atteiktos no lieka iepakojuma lietošanas, veiksmīgs risinājums ir beziepakojuma tirdzniecība – beziepakojuma veikali un atsevišķi beziepakojuma sveramās produkcijas stendi lielajos tirdzniecības centros. “Zaļā josta” uzsver, ka būtiski vienreizlietojamo plastmasas trauku patēriņu iespējams regulēt, ja tiek veiktas izmaiņas pašvaldību saistošajos noteikumos. Piemēram, Tallinā no 2019. gada oktobra ir aizliegta vienreizlietojamās plastmasas lietošana publiskos pasākumos. Viļņā kopš 2020. gada netiek lietoti vienreizlietojamie plastmasas trauki pilsētas svētku laikā. Tartu ir izveidota dzeramo kausu atkārtotas lietošanas sistēma vairākos bāros. Arī pie mums Siguldā pašvaldības saistošajos noteikumos iestrādātas prasības, kas nosaka daudzkārtlietojamo vai videi draudzīgo vienreizlietojamo trauku izmantošanu publiskos pasākumos. 

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes loceklis Jurģis Ugors uzsvēra, ka ir būtiski mainīt iepakojumu, lai tas būtu pārstrādājams. Jau šobrīd atkritumu apsaimniekotāja pienākums ir nodrošināt infrastruktūru atkritumu dalītai vākšanu un nodrošināt šo otrreizējo izejvielu savākšanu un pārstrādi atbilstoši likuma prasībām, taču problēma slēpjas faktā, ka ražotāji turpina ražot un izmantot iepakojumu, kuru nevar pārstrādāt. Ja uzņēmēji pārietu uz pārstrādājamu iepakojumu izmantošanu, patērētājs to pareizi šķirotu, atdalot no piemaisījumiem, atkritumu apsaimniekotājs varētu krietni efektīvāk nodrošināt iepakojuma pārstrādes procesu un resursu atgriešanu atkārtotā apritē. “Šobrīd aptuveni puse no kopējā plastmasas iepakojuma apjoma nav derīgi pārstrādei,” uzsver J. Ugors. Ir jātiecas uz to, ka jebkurš produktu iepakojums būtu pārstrādājams. Jāatsakās no lieka un pārmērīga iepakojuma lietošanas, veicinot iepakojuma vairākkārtēju izmantošanu. Patērētājam ir jāizrāda sava iniciatīva, dodot priekšroku atbildīgu ražotāju produkcijas izvēlei. Ražotājiem ir jābūt gataviem pāriet uz ilgtspējīgu iepakojumu, nemeklējot atrunas pārejas procesa sarežģītībā. Ja pašlaik mēs pārstrādājam ap 55% no visa iepakojuma (plastmasas iepakojums veido 25%), tad mērķis, uz ko tiekties 2030. gadā, ir 70% visa iepakojuma pārstrāde, kur plastmasas iepakojums sastāda 55%. “Sabiedrībai trūkst izpratnes par to, kur atkritumu pārstrādes cikla beigās nonāk pārstrādātais materiāls un kā tas atkal pārtop resursā,” secina J. Ugors. LASA piedāvā 3 nozīmīgus ilgtermiņa pasākumus situācijas optimizēšanai. Nozares pārstāvjiem un lēmumpieņēmējiem ir jādiskutē ar ražotāju un pircēju, veicinot patērētāju paradumu maiņu. Jāskaidro depozīta sistēmas ieviešanas nozīme ilgtermiņā. Jāceļ atkritumu šķirošanas un pārstrādes nozīme sabiedrībā. “Virziens, kurā mēs dodamies, ir pareizs. Nepieciešams vien paātrināt šo kustību,” uzsver J. Ugors.

Vebināra ieraksts ir skatāms “Zaļā josta” mājaslapā un uzņēmuma Youtube kanālā. 

Papildu informācija:
Laima kubliņa | 26710793 | laima.kublina@zalajosta.lv | www.zalajosta.lv