Jaunumi 2005 /

Latvijas alpīnisti dodas uz Pamiru pārdēvēt Padomju Latvijas smaili

Atpakaļ

1960. gadā Latvijas alpīnisti Egberta Imanta vadībā uzkāpa 6218 metru augstā virsotnē Pamira kalnu grēdā, kur līdz tam neviens cilvēks nebija spēris kāju. Lai gan virsotnē, saskaņā ar alpīnisma tradīcijām tika atstāta zīmīte, kur rakstīts, ka tā nosaukta Latvijas vārdā, oficiāli to nosauca par Padomju Latviju.

45 gadus pēc tam – šovasar jūlija vidū – uz šo pašu kalnu devās citi Latvijas alpīnisti no kluba “Traverss” Oļega Siļina un Valda Puriņa vadībā, lai uznestu tur zīmi “Latvija” un tā iesāktu arī oficiālu kalna pārdēvēšanu.

Ideja, ka Padomju Latviju jāpārdēvē par Latviju, nelikusi mieru arī 75 gadus vecajam Egbertam Imantam, kurš uz Pamiru šoreiz gan nedosies. Viņš 1960. gadā bija 14 cilvēku ekspedīcijas sportiskais vadītājs (visas ekspedīcijas galvenais bija Ojārs Pētersons). Lai gan 75 gadus vecā Egberta Imanta fiziskā forma to atļautu, viņš uz Pamiru šoreiz nedosies.

Simboliski, ka Padomju Latviju pārdēvēt dosies jaunās kalnos kāpēju paaudzes pārstāvji, tiesa, jau ar septiņtūkstošnieku pieredzi.

Hronoloģisks atskats: virsotnes ‘Latvija’ sasniegšana

28.jūlijs Plkst.8:00 izejam no bāzes nometnes, šķērsojam Ačiktašas upi, paceļamies līdz kalnu pārejai “Zelta teļš”, ierīkojam 1.nometni.

29.jūlijs Šķērsojam kalnu pārejas “Zelta teļš” un “Miro zapadnaja” (4940 m), nolaižamies līdz ledājam “Perevaļnij” (4600 m) un, ejot pa to, sasniedzam Koržeņevskas ledāju. Pa šo ledāju ejam uz augšu, vakarā ierīkojam 2.nometni uz šī ledāja.

30.jūlijs Sasniedzam virsotnes “Latvija” grēdas ziemeļu sienu. Miks (Mihails Pietkevičs) iet pirmais un liek virves. Tiek uzliktas 20 virves. Pēcpusdienā sabojājas laiks (tas notiek gandrīz katru pēcpusdienu ap plkst.16:00). Ierīkojam 3.nometni aiz ledus seraka (ledus veidojums torņa izskatā – skat. attēlu) uz mazas platformas, kur vietas pietiek knapi divām teltīm, visapkārt ledus plaisas.

31.jūlijs Plkst.7:00 startējam uz virsotni. Tiek uzliktas 10 virves. Izejam uz kalnu kores, no kuras pārskatāms maršruts uz virsotni. Apejam klinšu žandarmu (klinšu veidojums uz kores, ko ļoti grūti apiet vai pāri pāriet – skat. attēlu). Atkal sabojājas laiks. Miks kopā ar divām komandas dalībniecēm Natāliju un Tatjanu dodas lejā uz 3.nometni, jo priekšā gaidāma nakts bez teltīm un guļammaisiem, un pārtikas krājumi ir sarukuši līdz minimumam. Pārējie četri alpīnisti dodas tālāk. Vakarā tiek izrakta ala sniegā. Lai kaut nedaudz iestiprinātos, vārām ūdeni (kausētu sniegu), pievienojot tam vitamīnu tabletes. Ievīstāmies dūnu jakās un saspiežamies kopā, lai kaut nedaudz pārciestu aukstumu.

1.augusts Plkst.7:00 dodamies ceļā uz virsotni. Sniegs ir ļoti irdens uz dziļš. Pārmaiņus iemīdām pēdas sniegā. Virsotnei ir trīs priekšvirsotnes (liekas, ka tu jau esi virsotnē, bet tad ieraugi, ka īstā virsotne ir vēl tālāk). Plkst.11:30 esam virsotnē. Apmēram stundu pavadām, lai nostiprinātu plāksni ar Latvijas vārdu. Fotografējamies. Milzīgs nogurums un bezspēks. Pēc divām stundām kāpjam lejā līdz 3.nometnei, kur mūs priecīgi sagaida komandas biedri ar siltu tēju. Pārnakšņojam.

2.augusts Plkst.7:00 uzsākam kāpienu lejā pa nogāzi. Kāpjam ātri, jo jāpaspēj tikt līdz bāzes nometnei. Tur mūs gaida transports, lai dotos uz Tadžikistānu, kur savukārt gaida helikopters uz nākamo bāzes nometni. Laiks ir slikts, pie upēm nonākam jau tumsā. Pirmo upi forsējam, sadevušies rokās. Pārģērbjam sausas zeķes un dodamies tālāk. Pie Ačiktašas upes mūs gaida vietējie kirgīzi ar zirgiem, bet upi šķērsot nav iespējams, jo pirms tam ir kusis sniegs un straume ir pārāk mežonīga. Dodamies upes iztekas virzienā, līdz sasniedzam vietu, kur pa ledus “vāku” iespējams upi šķērsot. Bāzes nometnē ierodamies jau naktī.

3.augusts Plkst.4:00 četru cilvēku sastāvā (pārējie trīs atgriežas Latvijā) ar džipu dodamies uz Tadžikiju, kur mūs gaida helikopters. Sasniedzam robežpunktu Karamyk, bet robežu šķērsot mums neļauj. To ir aizliedzis Tadžikistānas robežsardzes ministrs Saidamizulovs, jo, lūk, pirms kāda laika ārzemnieki esot centušies pāri robežai pārvest narkotikas, tāpēc robežu šķērsot drīkst tikai Kirgīzijas un Tadžikistānas iedzīvotāji. Nesagaidījis latviešu alpīnistus, helikopters dodas projām, jo pāris stundu laikā problēmu neizdodas atrisināt. Līdz ar to arī sabrūk visi turpmākie plāni uzkāpt trīs blakusesošajos septiņtūkstošniekos. Nolemjam kāpt tikai Čon-To (agrāk Ļeņina) smailē, kas atrodas Kirgīzijas teritorijā. Ap plkst.9:00 atgriežamies bāzes nometnē un kārtīgi izguļamies.

Informācija no portāla www.delfi.lv